Automobiļu vēsture
From Wikipedia, the free encyclopedia
Automobiļu vēsture sākās 1672. gadā, kad izgudroja pirmo ar tvaiku darbināmo transportlīdzekli,[1] kā rezultātā 1769. gadā Nikolā Žozefs Kunjo (Nicolas-Joseph Cugnot) izgudroja pirmo ar tvaiku darbināmo automobili, ar ko varēja pārvadāt cilvēkus.[2][3] 19. gadsimta sākumā izgudrojumi attīstījās, radot de Rivasa dzinēju, vienu no pirmajiem iekšdedzes dzinējiem,[4] un agrīno elektrodzinēju.[5] Semjuels Brauns 1826. gadā izmēģināja pirmo rūpnieciski pielietoto iekšdedzes dzinēju.[6]
Attīstību 19. gadsimta vidū kavēja pretestība pret lieliem transportlīdzekļiem, tomēr dažu iekšdedzes dzinēju attīstība turpinājās. Dzinējs attīstījās, kad inženieri radīja divu un četrtaktu iekšdedzes dzinējus un kā degvielu sāka izmantot benzīnu. Sērijveida transportlīdzekļi sāka parādīties 1887. gadā, kad Kārlis Bencs izstrādāja ar benzīnu darbināmu automobili un izgatavoja vairākus identiskus tā eksemplārus.[7] Neseno automobiļu ražošanu iezīmē 1908. gadā Ford Motor Company radītais Ford Model T, kas kļuva par pirmo automobili, ko masveidā ražoja uz kustīgas montāžas līnijas.[8]