Direktorija (Francija)
Francijas valdības izpildvaras orgāns no 1795. līdz 1799. gadam / From Wikipedia, the free encyclopedia
Direktorija (franču: Directoire exécutif) bija Francijas Pirmās republikas izpildvaras orgāns, kolektīva valdība, kas pastāvēja no 1795. gada 2. novembra (IV gada 4. brimēra) līdz 1799. gada 10. novembrim (VIII gada 18. brimēram), kad to gāza militārā apvērsumā, pēc kura izveidojās Konsulāts. Direktoriju veidoja pieci parlamenta ievēlēti direktori, kas regulāri mainījās, lai nepieļautu diktatūras izveidošanos. Arī visu šo Francijas vēstures laiku sauc par Direktoriju, un tas uzskatāms par Franču revolūcijas noslēdzošo posmu.
Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Direktorija (Francija)" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Politiski, pirmos divus pastāvēšanas gadus Direktorija izbeidza jakobīņu uzsākto politisko teroru, apspieda jakobīņu un Babefa dumpi, atslābināja garīdzniecības un bijušo aristokrātu vajāšanas. Pēc monarhistu sazvērestības atklāšanas, pēdējos divos gados jakobīņi atkal satuvinājās ar varu, kā revolūcijas un republikas aizstāvji.
Direktorijas laikā Francija nepārtraukti karoja ar citām Eiropas valstīm un pat iebruka Ēģiptē. Veiksmīgu karu rezultātā republika anektēja Austrijas Nīderlandi mūsdienu Beļģijas teritorijā un Svētās Romas impērijas zemes Reinas kreisajā krastā, sasniedzot ilgi kārotās "dabīgās" robežas. Franču armijas iekarotajās Nīderlandes, Vācijas, Šveices un Itālijas teritorijās izveidoja Batāvijas (1795–1806), Cisalpīnu (1797–1799, 1801–1805), Ankonas (1797–1798), Ligūrijas (1797–1805), Romas (1798–1799), Pjemontas (1798–1799), Helvēcijas (1798–1803), Partenopejas (1799) un citas mazākas vasaļrepublikas jeb "māsu republikas" (franču: républiques sœurs), kuru finanses franči izlaupīja kara vajadzībām, bet mākslas vērtības izveda uz Parīzes Luvru. Valsts ekonomika atradās dziļā krīzē, ko pastiprināja papīra naudas nekontrolētas drukāšanas izraisīta hiperinflācija, kuru izdevās apturēt, tikai atjaunojot zelta un sudraba monētu kalšanu.