Haņu dinastija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Haņu dinastija (vienkāršotā ķīniešu: 汉朝, tradicionālā ķīniešu: 漢朝, piņjiņs: Hàn cháo, no 206. gada p.m.ē. līdz 220. gadam) bija senās Ķīnas dinastija un Ķīnas vēstures posms, kas sākās ar Cjiņu dinastijas gāšanu un beidzās ar vienotas valsts sabrukumu četrus gadsimtus vēlāk. Haņu dinastijas sabrukumam sekojošais Trīs valstu posms iezīmē Sešu dinastiju laika sākumu.
Haņu dinastija mantoja Cjiņu dinastijas sasniegumus – apvienotu valsti un spēcīgu imperatora institūciju. Nodibināta zemnieku sacelšanās rezultātā, Haņu dinastija pastāvēja 400 gadus, ilgāk par citām Ķīnas imperatoru dinastijām. Haņu dinastija ķīniešu vēsturē iedibināja dinastiju cikliskuma modeli – varoņa nodibināta dinastija sasniedz lielas varenības posmu, kam seko ilgs novājināšanās laiks un pilnīgs sabrukums, pēc kura pie varas nāk jauna dinastija.
Haņu dinastijas laiku uzskata par senās Ķīnas zelta laikmetu. Uzplauka lauksaimniecība un ekonomika, iedzīvotāju skaits sasniedza 55 miljonus. Mūsdienās ķīniešu nācijas lielākā etniskā grupa sevi sauc par haņiem un ķīniešu hieroglifus par Haņu alfabētu. Lai arī Haņu imperatori atradās centralizētas pārvaldes sistēmas centrā, viņiem nācās dalīt varu ar einuhiem, galma augstmaņiem un lielajiem zemes īpašniekiem, kas īstenoja vietējās administrācijas funkcijas. Impērija bija politiski sadalīta starp teritorijām, kas atradās tiešā imperatora varā un vairākām pusautonomām karalistēm.
Ķīna militāri, politiski un kulturāli ietekmēja apkārtējos reģionus — Koreju, Mongoliju, Vjetnamu un Centrālāziju, kur izveidoja Rietumu reģionu protektorātu. 200.p.m.ē ziemeļu sjonnu nomadi sakāva Haņu armiju, taču pēc ilgstošiem kariem Haņiem izdevās viņus pakļaut. Šo karu rezultātā Haņu vara sasniedza Centrālāziju un nodrošināja Zīda ceļa tirdzniecības maršruta izveidošanos. Vairāku dienvidu karagājienu rezultātā Haņi iekaroja un pakļāva plašus dienvidu reģionus. Ar kaimiņvalstu valdniekiem notika dinastiskas laulības, ķīniešu kultūra sāka izplesties apkārtējos reģionos.
Haņu dinastija nāca no Karojošo valstu periodā ietekmīgās Ču valsts, kas, lai arī politiski ķīniešu valstiskuma daļa, bija pakļāvusi vairākas vietējās dienvidu valstiņas ar atšķirīgu kultūru un paražām. Tāpēc Haņu dinastijas pastāvēšanas sākumu raksturo spēcīga dienvidu kultūras ietekme. Imperatora Vudi laikā par dominējošo reliģisko filozofiju kļuva konfūcisms. Haņu valsts lielā mērā balstījās uz konfūcismā noteikto sabiedrības modeli, līdz dinastijas norieta laikā populārs kļuva daoisms.
Haņu dinastijas valdīšanas laiku iedala divos posmos — Agrīnā Haņu dinastija jeb Rietumu Haņu dinastija (no 206. gada p.m.ē. līdz 8.gadam) ar galvaspilsētu Čanaņu (Chang'an, netālu no mūsdienu Siaņas) un Vēlīnā Haņu dinastija jeb Austrumu Haņu dinastija (no 25. līdz 220. gadam) ar galvaspilsētu Luojaņā. Haņu dinastija oficiāli beidza pastāvēt 220. gadā, bet jau 184. gada Dzelteno apsēju sacelšanās lielā mērā sagrāva imperatora varu. Imperatora galms turpmāk aizvien mazāk kontrolēja armijas un provinču vadītājus.