Menhīrs
From Wikipedia, the free encyclopedia
Menhīrs (bretoņu: maen — ‘akmens’, hîr — ‘garš’) ir neolīta vai bronzas laikmeta megalīts. Vienkāršākā no šāda tipa būvēm — veidota kā neapstrādāts vai rupji apstrādāts vertikāli zemē iestatīts akmens stabs.[1] Sastopami gan kā atsevišķi monolīti, gan arī grupās.
Izplatīti daudzviet pasaulē (Eiropā, Āzijā, Āfrikā), bet visbiežāk sastopami Britu salās un Bretaņā, kur to ir atrasts ap 50 tūkstošiem.[2] Terminu "menhīrs" 19. gadsimtā ieviesa franču arheologi, atvasinot no bretoņu valodas. Lokāli menhīri tiek dēvēti dažādi, piem. Bauta Vācijā un Skandināvijā.