Palatāls līdzskanis
From Wikipedia, the free encyclopedia
Palatālos līdzskaņus artikulē ar mēles virspusi (dorsu) paceltu pret cietajām aukslējām (palatu).[1]
Artikulācijas vietas |
Labiāla |
Bilabiāla |
Labiāli velāra |
Labiāli alveolāra |
Labiodentāla |
Bidentāla |
Koronāla |
Lingvolabiāla |
Interdentāla |
Dentāla |
Alveolāra |
Apikāla |
Lamināla |
Postalveolāra |
Alveopalatāla |
Retrofleksa |
Dorsāla |
Palatāla |
Labiāli palatāla |
Velāra |
Uvulāra |
Uvulāri epiglotāla |
Radikāla |
Faringāla |
Epiglotāli faringāla |
Epiglotāla |
Glotāla |
Šī lapa, iespējams, satur informāciju fonētiskajā alfabētā, kuru dažas pārlūkprogrammas var attēlot nekorekti. |
Visbiežāk sastopamais palatālais līdzskanis ir spraudzenis [j], kas ir starp desmit visizplatītākajām skaņām pasaules valodās. Nazālais līdzskanis ɲ arī ir ļoti izplatīts un ir sastopams apmēram 35% valodu.
Brīdinājums: IPA simboli <c, ɟ> bieži tiek lietoti nevis palatālo līdzskaņu apzīmēšanai, bet, sekojot novecojušām IPA tradīcijām, transkribējot palatalizētus velāros slēdzeņus [kʲ, ɡʲ], palatālās afrikatas [cç͡, ɟʝ͡], alveopalatālās afrikatas [tɕ͡, dʑ͡], vai pat postalveolārās afrikatas [tʃ͡, dʒ͡]. Īsti palatāli eksplozīvi slēdzeņi ir diezgan reti sastopami, tādēļ būtu labi pārbaudīt <c, ɟ> izrunu, ja tie ir uzrādīti kādas valodas transkripcijā.
Papildartikulācijas piešķiršanu līdzskaņiem ar citu primāro artikulācijas vietu, mēles vidusdaļu vienlaicīgi paceļot pret cietajām aukslējām, sauc par palatalizāciju.