Saharova balva
From Wikipedia, the free encyclopedia
Saharova balva par domas brīvību (angļu: The Sakharov Prize for Freedom of Thought), ko parasti dēvē arī par Saharova balvu, godina personas un personu grupas, kas veltījušas savu dzīvi cilvēktiesību aizstāvībai un domas brīvībai.[1] Tā tiek piešķirta par izcilu ieguldījumu cīņā par cilvēktiesību ievērošanu visā pasaulē, pievēršot uzmanību cilvēktiesību pārkāpumiem un sniedzot atbalstu balvas saņēmējiem un viņu darbībai.[2] Balva nosaukta par godu krievu zinātniekam un disidentam Andrejam Saharovam. Pirmo reizi balva tika pasniegta 1988. gada decembrī un to pasniedz Eiropas Parlaments.
Saharova balvu un naudas prēmiju 50 000 eiro apmērā Eiropas Parlaments piešķir svinīgā sēdē Strasbūrā katra gada beigās. Kandidātus var izvirzīt katra Parlamenta politiskā grupa, kā arī atsevišķi deputāti, ja kandidātu atbalsta vismaz 40 deputāti. Ar kandidātiem iepazīstina kopīgā Ārlietu komitejas un Attīstības komitejas, kā arī Cilvēktiesību apakškomitejas sēdē, un to locekļi balso par atlases sarakstā iekļautiem trim kandidātiem. Galīgo Saharova balvas laureātu vai laureātus izvēlas Priekšsēdētāju konference, kas ir Eiropas Parlamenta struktūrvienība, kuru vada priekšsēdētājs un kurā darbojas visu Parlamentā pārstāvēto dažādo politisko grupu vadītāji.[3]
Saharova balva līdz šim ir piešķirta disidentiem, politiskiem līderiem, žurnālistiem, juristiem, pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, rakstniekiem, mātēm, sievām, minoritāšu līderiem, pretterorisma grupai, miera aktīvistiem, aktīvistam, kurš iestājās pret spīdzināšanu, karikatūristam, disidentam, kurš ilgstoši ieslodzīts pārliecības dēļ, kinorežisoram, bērnam, kurš cīnās par tiesībām uz izglītību, un ANO kā organizācijai. Šī balva jo īpaši tiek piešķirta par vārda brīvību, minoritāšu tiesību aizsardzību, starptautisko tiesību ievērošanu, demokrātijas attīstīšanu un tiesiskuma īstenošanu.[4]
Pirmie cilvēki, kam tika pasniegta Saharova balva, bija dienvidāfrikānis Nelsons Mandela un krievs Anatolijs Marčenko. Anatolijs Marčenko ir vienīgais laureāts, kurš šo apbalvojumu ir saņēmis pēc nāves.[5] 1990. gadā Saharova balva tika piešķirta Auna Sana Su Či, bet viņa to nevarēja saņemt līdz 2013. gadam, jo atradās politiskajā ieslodzījumā Mjanmā. Balva ir tikusi pasniegta arī organizācijām, no kurām pirmā bija no Argentīnas Las madres de la Plaza de Majo.
Vairāki Saharova balvu ieguvēji joprojām saskaras ar skarbu politisko apspiešanu. Represijas piedzīvo tādi laureāti kā Baltkrievijas Žurnālistu savienība (2004), Damas de Blanco un Giljermo Farinjass (Kuba, 2005. un 2010. gadā), Alaksandrs Milinkevičs (Krievija, 2006) un Hu Dzja (Ķīna, 2008). Razans Zaitunehs (2011) 2013. gadā tika nolaupīts un joprojām nav atbrīvots. Nasrins Sotudehs (2012) tika atbrīvots no cietuma 2013. gada septembrī un viņam, kā arī viņa kolēģim, 2012. gada laureātam Džafaram Panahi joprojām ir aizliegts atstāt Irānu.
Trīs Saharova balvu ieguvēji ir saņēmuši arī Nobela miera prēmiju: Nelsons Mandela, Auna Sana Su Či, un Malāla Jūsafzaja.