Alegorija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Alegorija ir vēsturiskā žanra paveids, kurā notikumus un parādības atspoguļo simboliski, nevis stāstoši. Alegorija vēstījumu padara vispārīgu.[1] Alegorija ir visa tēlojuma aina, kas jāsaprot pārnestā nozīmē.[2] Alegorijas kļuva ļoti izplatītas 17.—18. gadsimtā.[3]
Literatūrā alegorija ir kādas (parasti sabiedriskas) parādības aizstāšana ar citu līdzīgu (parasti dabas) parādību; daiļdarbus, kuru pamatā ir alegorija, sauc par alegorijām, bet tēlus — par alegoriskiem tēliem.[4]
Bieži vien alegoriskas figūras atšķiršanai no reālas personas ir vajadzīgas priekšzināšanas. Sākot ar renesanses laikmetu, simbolus atšķirt palīdzēja speciāli izdoti leksikoni un ilustrētas vārdnīcas. 17. gadsimta klasicisma perioda mākslinieki, pievēršoties alegoriskiem sižetiem, ievēroja līdzīgus paņēmienus, kā gleznojot vēsturiskās ainas. Tie bija liela formāta darbi ar tajos attēlotiem alegoriskiem personāžiem, kuru ķermeņi bija daļēji atkailināti, it kā veidoti no citas matērijas, ar pārlaicīgiem tērpiem, ikdienišķa apģērba vietā redzot drapērijas. Bieži vien šiem personāžiem ir spārni, norādot uz metaforisko tēlu.[5] Šīs pazīmes palīdz saprast un pat bez ielūkošanās rakstos uzminēt, ka attēlotā figūra ir alegorija.
Reizēm alegorijas var būt sastopamas arī vēsturiskā žanra darbos, kas visbiežāk novērojams Francijā tapušos darbos, kas nepieder pie klasicisma mantojuma.[6]