Elīda
From Wikipedia, the free encyclopedia
Elīda (sengrieķu: Ἦλις jeb Ηλεία, latīņu: Elis) ir vēsturisks novads Grieķijā, Peloponēsas ziemeļrietumu daļā. Arhaiskajā un klasiskajā periodā šo apgabalu kontrolēja Elīdas polisa. Elīdas teritorijā antīkajā laikā atradās panhellēņu svētnīca, Olimpija, kur reizi četros gados notika Olimpiskās spēles.
Hellēnisma un Romas laikā Elīda aizņēma Peloponēsas ziemeļrietumu daļu, un robežojās dienvidos ar Mesiniju pa Nedes upi, austrumos ar Arkādiju pa Erimantosas upi, bet ziemeļos ar Ahaju pa Larisu upi un Skillidas grēdu. Rietumos to apskaloja Jonijas jūra. Novads dalījās četrās daļās jeb ielejās:
- Dziļā Elīda (eoliešu Valida-ieleja), kas bija līdzenums Penejas vidustecē, un kas bija visauglīgākais apgabals,
- Akroreja, ziemeļaustrumu kalnu josla Penejas un Ladonas augštecē,
- Pisatīda, apgabala centrālā daļa starp Peneju un Alfeju,
- Trifilija, zemā dienvidu piekrastes daļa starp Alfeju un Nedu.
Apgabala robežās stiepās kalnu grēdas, kas bija Arkādijas augstienes turpinājums. Ziemeļos stiepās Skollidas grēda, Arkādijas Erimanta atzarojums. Uz dienvidaustrumiem no Skollidas grēdas, uz robežas ar Arkādiju atradās Foloja, Trifilijā — Minfa, pie Olimpijas slejas Kronijs, bet uz robežas ar Arkādiju — Lapifs. No upēm bija zināmas Larisa, Selleenta, Peneja ar pieteku Ladonu, Alfeja ar pietekām Leukāniju, Kladeju, Harpinnatu, Enipeju, Selinuntu ar Diagonu, Anigru un Nedu. Elīdas iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību, ko sekmēja daudzās auglīgās ielejas. Kalnainajā Akrorejā, kurā bija daudz pļavu un ozolu mežu, zēla lopkopība. Pisatīda bija klāta ar kupliem vīnogulājiem. Elīdas piekrastei aluviālo sanešu dēļ nebija labu ostas vietu. Tā bija nosēta ar platām lagūnām, kurās bija daudz zivju. Drudzis šeit bija parasta parādība.