Galīcijas-Volīnijas kņaziste
From Wikipedia, the free encyclopedia
Galīcijas-Volīnijas kņaziste (ukraiņu: Галицько-Волинське князівство, senkrievu: Князьство Галичьскоє и Волыньскоє), kopš 1253. gada pazīstama kā Krievzemes karaliste[1] (senkrievu: Королєвство Русь, ukraiņu: Королівство Русь, latīņu: Regnum Russiae), bija viduslaiku valsts Austrumeiropā, kas pastāvēja no 1199. līdz 1349. gadam. Tās teritorija pārsvarā atrodas mūsdienu Ukrainā, bet neliela daļa atrodas Baltkrievijā, Polijā, Moldovā un Lietuvā. Kopā ar Novgorodu un Vladimiru-Suzdaļu tā bija viena no trim ietekmīgākajām austrumslāvu valstīm, kas izveidojās pēc Kijivas Krievzemes sabrukuma. Valstī runātā valoda bija senkrievu valoda, mūsdienu austrumslāvu valodu priekštece, un oficiālā reliģija bija pareizticība.
|
13. gadsimta mijā Romāns Mstislavičs apvienoja Galīcijas un Volīnijas kņazistes. Pēc tam, kad Kijivas Krievzemē 1239.-1241. gadā notika mongoļu iebrukums, 1246. gadā Galīcijas kņazs Daniels un citi Krievzemes kņazi solīja uzticību Zelta Ordas hanam Batijam. Polijas iebrukums 1349. gadā noveda pie tās pilnīgas iekļaušanas katoliciskās Polijas Karalistes sastāvā. 1349. gadā Polijas karalis Kazimirs III Lielais pēc aneksijas pieņēma Polijas un Krievzemes karaļa titulu, un 1434. gadā šī teritorija tika pārveidota par Rutēnijas vojevodisti (latīņu: Palatinatus Russiae).
Ģeogrāfiski Galīcijas-Volīnijas rietumu daļa stiepās starp Sanas un Vepšas upēm tagadējās Polijas dienvidaustrumos, savukārt tās austrumu teritorijas aptvēra Pripetes purvus mūsdienu Baltkrievijā un Dienvidbugas upes augšteci mūsdienu Ukrainā. Savas pastāvēšanas laikā Galīcijas-Volīnijas teritorija robežojās ar Lietuvas lielhercogisti, Turovas-Pinskas kņazisti, Kijivas kņazisti, Zelta Ordu, Ungārijas Karalisti, Polijas Karalisti, Moldāviju un Vācu ordeņa valsti.