Latvijas vēsturiskās zemes
From Wikipedia, the free encyclopedia
Latviešu vēsturiskās zemes (sauktas arī par Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem) ir vēsturiski veidojušās Latvijas daļas, kuras raksturo unikāla kultūrvēsturiskā vide un tās iedzīvotāju kopējā identitāte. Latviešu vēsturiskajās zemēs uz kuršu, latgaļu, sēļu un zemgaļu sentautu, kā arī seno pirmiedzīvotāju – lībiešu – kultūras un valodas bāzes veidojusies latviešu nācija. Katrā latviešu vēsturiskajā zemē ir savas unikālas un atšķirīgas latvietības iezīmes, tradīcijas, valodas paveidi, kā arī savdabīga kultūrvēsturiskā vide.[1]
Šo teritoriju robežas un pastāvēšanu regulē Latviešu vēsturisko zemju likums, kas stājās spēkā 2021. gada 1. jūlijā. Likuma preambulā iekļauti latviešu nācijas veidošanās vēsturiskie aspekti un uzsvērts, ka latvietības daudzveidība, kultūrtelpas un latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskā vide ir nācijas kopējā bagātība.[2]
Saskaņā ar Latvijas Satversmi valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Sēliju Satversmes tapšanas laikā iekļāva Zemgalē. 2006. gadā Latvijas Republikas Saeima izveidoja piecus plānošanas reģionus (Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un Zemgales) ar juridisku statusu. Rīgas plānošanas reģions ietver daļu no Vidzemes un Zemgales un Kurzemes vēsturiskajām zemēm, bet Latgales plānošanas reģions ietver daļu no Latgales un Sēlijas vēsturiskajām zemēm.