Mikoriza
From Wikipedia, the free encyclopedia
Mikoriza (grieķu: mykos — 'sēņu'; rhiza — 'saknes')[1] ir sēņu un augu simbiotiski–mutuāliskas attiecības, sēņu hifām kolonizējot auga saknes. Šajās attiecībās abi organismi gūst labumu. Sēne augam piegādā minerālvielas un ūdeni, savukārt, fotosintezējošs augs sēnei piegādā oglekli. Ja sēne veido simbiozi ar bezhlorofila augu, tad mikroorganisms izveido hifu tīklu ar autotrofu augu, no kura iegūst oglekli. Sēņu hifas, izveidojot fizisku barjeru ap sakni vai saknē, pasargā saimniekaugu no patogēnu un augsnes mikroorganismu uzbrukumiem. Tā kā hifām ir raksturīga galotnes augšana un to diametrs ir 1 līdz 10 μm [2], tad hifas var iespiesties šaurākajās augsnes porās un piegādāt ūdeni, tādējādi palīdzot augiem pārciest ilgstošu sausumperiodu. Mikorizas simbiozi atklāja poļu mikologs Francišeks Kamenskis (Franciszek Kamieński) 1881. gadā parastās lāčtauces saknēs. Savukārt, terminu "mikoriza" ieviesa vācu meža fitopatologs Alberts Franks (Albert Bernhard Frank) 1885. gadā. Pēc sēņu hifu un struktūru atrašanās vietas augu saknē izdala trīs mikorizas tipus: endotrofs, ektotrofs un ektoendotrofs. Bet septiņus - pēc mikorizu veidiem simbiozē ar augiem - arbuskulārā mikoriza, ektomikoriza, ektendomikoriza, erikoīdā mikoriza, monotropoīdā mikoriza, arbutoīdā mikoriza, orhideju mikoriza.