Turcijas neatkarības karš
From Wikipedia, the free encyclopedia
Turcijas neatkarības karš[1][2][3] (turku valodā: Kurtuluş Savaşı vai İstiklâl Harbi) ir apzīmējums politiskiem un militāriem notikumiem pēc Osmaņu impērijas sakāves (kopā ar pārējām Centrālajām lielvalstīm) Pirmajā pasaules karā, kas bija turku revolucionāru atbildes rīcība pret Sabiedroto okupāciju. Sabiedrotie bija okupējuši lielāko daļu Osmaņu impērijas teritorijas un Anatolijā tika uzsākta pretošanās kustība, kas vēlāk proklamēja Turcijas Republiku.
Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Turcijas neatkarības karš | |||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Daļa no Neatkarības kari | |||||||
No augšas, pulksteņa rādītāja virzienā: Britu armija Izmita izpilda nāves sodu; Grieķijas karaspēks okupē Izmiru; Turcijas delegācija Sivasas konferencē; Turku revolucionāri; Grieķu—turku kara ierakumi. | |||||||
| |||||||
Karotāji | |||||||
Turku revolucionāri Krievijas PFSR |
Apvienotā Karaliste Grieķija Francija Armēnija Osmaņu impērija Itālija Gruzija | ||||||
Komandieri un līderi | |||||||
Kemals pašā Ismets pašā Karabekirs pašā Ali Fuats pašā Fevzi pašā |
Džordžs Mailns Anastasios Papoulass Georgios Hatzianestis Anrī Gurods Drastamats Kanajans Movsess Silikjans Sulejmans Šefiks pašā |
Pēc Mudrosas pamiera (1918. gada 30. oktobrī) Sabiedrotie britu vadībā okupēja Konstantinopoli un sev pakļāva Osmaņu impērijas valdību. Tika okupētas arī Anatolijas austrumu un dienvidu daļas un 1919. gada 21. maijā Grieķija okupēja Izmiru un Anatolijas rietumus. Pēc Parīzes miera konferences 1920. gada 21. janvāra deklarācijas augustā sekoja Sevras līguma noslēgšana, ar kuru visas Osmaņu impērijas teritorijas Balkānos un Arābijas pussalā tika cedētas Sabiedrotajiem. Paralēli Konstantinopoles valdības mazspējai, pieauga nacionālās pretošanās kustības atbalsts Anatolijā un Angorā (tag. Ankara) tai izdevās izveidot jauno Lielo nacionālo asambleju, kas rīkojās neatkarīgi no Osmaņu oficiālās valdības okupētajā Konstantinopolē. Nacionālā kustība veiksmīgi apvienoja visus resursus Kemala pašā vadībā un sekmīgi padzina Grieķijas, Lielbritānijas, Francijas un Itālijas okupācijas spēkus, padarot par neiespējamu izpildīt Sevras līguma nosacījumus. 1923. gada jūlijā šo pretošanos visas puses atbalstīja, parakstot Lozannas līgumu, ar kuru jaunās valsts izveidei tika atdota visa Anatolija un Trāķijas austrumu daļa. 1923. gada oktobrī, šajā teritorijā tika proklamēta Turcijas Republika un par tās galvaspilsētu kļuva Angora, kuru pārdēvēja par Ankaru.